Disleksija nekad nebeidzas, bet Latvijā viss joprojām savādāk
Pirms pāris gadiem Latvijas Disleksijas biedrībā (LDB) vērsās kāds cilvēks, kuram, kārtojot latviešu valodas eksāmenu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas iegūšanai, bija nepieciešami pielāgojumi viņa disleksijas dēļ, bet ko testēšanas centrs atteicās viņam nodrošināt. Šim cilvēkam, kas bija citas valsts pilsonis, bija atzinums par disleksiju.
Mēs, LDB, ieteicām viņam vērsties Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā un pie medijiem, lai aktualizētu šo diskriminējošo situāciju, jo Latvijā netiek atzīta disleksija pieaugušiem cilvēkiem (arī pat ne vidusskolēniem), līdz ar to nepastāv nekādi testēšanas pielāgojumi un tehnoloģisks atbalsts cilvēkiem, kam tas ir nepieciešams viņu disleksijas un/vai disgrāfijas dēļ. Ar šo situāciju izgaismojās vismaz divas diskriminējošas situācijas. Pirmkārt, ārzemju pilsonis, kuram ir atzinums par disleksiju, Latvijā nevar saņemt nekādu viņam vajadzīgo atbalstu, jo šeit tāds netiek nedrošināts nevienam. Otrkārt, neviens vietējais cilvēks ar disleksiju vispār pat nevar cerēt uz jeb kādu atbalstu, jo Latvijā vispār nepastāv dokumentēts pierādījums tam, ka pieaugušam cilvēkam ir disleksija; šeit pēc IZM ieteikuma “ar to ir jāiemācās sadzīvot” līdz pamatskolas beigām. Tas, protams, ir absurds apgalvojums, jo disleksija ir smadzeņu darbības īpatnība, kas cilvēkam saglabājas visu mūžu.
Ar šo situāciju, ka disleksija nekad nav noteikta, jo “cilvēks jau ir it kā OK”, varbūt par “foršs” (advokāta Jāņa Pūces raksturojams tiesā, cīnoties pret iepriekš noteiktas un acīmredzamas disleksijas faktu skolēnam kādā Rīgas valsts ģimnāzijā 2013./2014. gadā), saskaras ļoti daudzi jaunieši, kas izvēlas augstāko izglītību iegūt ārzemēs, un tur tiek pamanīta viņu disleksija.
- gadā ar LDB sazinājās attiecīgā Saeimas komisija un mēs varējām atkārtot tikai to pašu, ko esam teikuši jau daudzkārt – disleksija ir stāvoklis uz mūžu, tā ir arī normāla un augsta intelekta cilvēkiem, tā ir jānosaka, balstoties lasīšanas vecuma normās, ne vietējo speciālistu un ierēdņu iedomātos, viņiem vien pašiem zināmos “rāmjos”, un kvalitatīvs atbalsts jānodrošina visas dzīves garumā.
Mums nav ziņu, kādi ir bijuši Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas lēmumi un darbības šajā jautājumā.
Viens gan bija skaidrs – Latvijā katrs zina, kas ir un kas nav disleksija un var izteikt par to spriedumu. Tāds bija arī komisijas konsultantam, kas ar LDB sazinājās, – minētajam ārzemniekam noteikti neesot disleksija, jo viņš esot redzēts labi/pareizi rakstot uz tāfeles. Tas jau nekas, ka disleksija izpaužas dažādi katrā jaunā valodā, ko cilvēks apgūst. Turklāt iegūstot labu sākotnējo izglītību, tā tiek ļoti mazināta. Bet atkal izpaužas katrā nākamajā valodā, ko cilvēks apgūst. Bet – kam gan tādi sīkumi Latvijas likumdevējam, te katrs zina visu par visu, un vienmēr gatavs pateikt nē tam, kas gadiem ilgi ignorēts.
Šī situācija ar citas valsts pilsoni Latvijā, kuram ir disleksija un kas leģitīmi lūko pēc atbalsta, ko saņēmis savā mītnes zemē, ir vēl viens pierādījums Latvijas diskriminējošajam tiesiskajam regulējumam un neeksistējošai palīdzībai, jo cilvēkam, kas baudījis pētnieciski pierādītas un efektīvas metodes disleksijas kompensēšanai, ar latviešu ierēdņu savārstītajiem nepatiesajiem apgalvojumiem, ar ko tie “apmierina” vietējo publiku, vienkārši nepietiek. Ieteikumi uzlikt lasāmajam tekstam krāsainu plēvi vai palielināt tā druku, vai ieskatīties vārdnīcā, rakstot tekstu, der tikai vietējo skolēnu un viņu vecāku muļķošanai, nevis cilvēkam, kas nāk no patiesi tiesiskas, informētas un kompetentas izglītības sistēmas.
