IZM un VISC ierēdņi maldina tiesu. Tiesa skolēnam pieprasa atzinumu, ko valsts iestāde nekad nevienam nav izsniegusi
- gadā kāda Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas (RVVĢ) audzēkņa vecāki, kuru dēlam jau 2. klasē bija noteikta disleksija un disgrāfija, vērsās administratīvajā rajona tiesā, jo RVVĢ (toreizējā direktore Sandra Sīle) un Rīgas Dome, kuras pienākums ir nodrošināt izglītību Rīgā dzīvojošajiem bērniem un jauniešiem, atteicās izstrādāt jaunietim individuālo izglītības plānu (IIP), lai kaut nedaudz mazinātu diskriminējošo situāciju skolā, ko radīja RVVĢ pedagogu atteikšanās jaunietim nodrošināt to atbalstu, ko viņš bija saņēmis pamatskolā un par kuru skolu rakstiski bija informējuši jaunieša vecāki.
Tiesa visās instancēs, balstoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Valsts izglītības satura centra (VISC) ierēdņu atzinumiem, uzskatīja, ka jaunietim nav tiesību uz IIP un līdz ar to uz kaut kādu puslīdz mūsdienīgu atbalstu skolā, kamēr viņš nav saņēmis atkārtotu pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu par savu disleksiju un disgrāfiju.
Nav iespējams saprast, kā pirmās instances tiesnesei L. Paegļkalnai un administratīvās apgabaltiesas tiesnesēm I. Kaļiņinai un S. Liniņai tā arī neizdevās aptvert, ka atkārtota atzinuma par disleksiju iegūšana vidējās izglītības posmā nav iespējama, – tā nekad valstī nebija veikta, tai nebija nekāda instrumentārija (testu) un nepastāvēja tiesiskais regulējums, ko ar šādu atzinumu iesākt, jo vidējā izglītības posmā vairs nepastāvēja speciālās programmas skolēniem ar valodas traucējumiem, bet komisija izsniedz atzinumu tikai par piemērotāko speciālo programmu. Līdz ar to šāds atzinums ir gan neiespējams, gan nerezultatīvs.
Mudītei Reigasei, toreizējai VISC Speciālās izglītības nodaļas vadītājai, un Igoram Buķim-Fleitmanim, toreizējam VISC juristam, kā valsts pārvaldes iestādes –ierēdņiem, un toreizējai IZM valsts sekretārei Sandai Liepiņai, kas parakstīja IZM atzinumu tiesai, bija jāzina un, kā tas vēlāk pierādījās, viņi zināja, ka valsts pedagoģiski medicīniskā komisija šādus atzinumu vispār nesniedz. Taču, neraugoties uz minēto, viņi atzinumā tiesai apgalvoja pretējo – pedagoģiski medicīniskā komisija ir tiesīga izsniegt šādu atzinumu, kas ir pat nepieciešams, lai konkrētajam jaunietim tiktu nodrošināta kaut jel kādi pedagoģiskie pielāgojumi un atbalsts.
Melošana tiesai M. Reigasi netraucēja publiski norādīt, ka vidējās izglītības posmā atzinumu par speciālo izglītību valsts pedagoģiski medicīniskā komisija izsniedz tikai par šajā vecumā jauniegūtu redzes, dzirdes vai kustību invaliditāti. To apstiprina arī VISC dati par komisijas izsniegtajiem atzinumiem – atzinumi par disleksiju vidusskolā netika izsniegti ne pirms tiesvedības ar RVVĢ, ne arī tiek izsniegti tagad.
Šī situācija pierāda, ka IZM un VISC ierēdņi izglītības tiesisko regulējumu, kuram paši ir autori, piemēro katru reizi atšķirīgi, bet vienmēr tā, lai skolēns vidusskolā nesaņemtu sev nepieciešamo speciālās izglītības pakalpojumu. Vēl aizvien Latvijā neviens no jauniešiem ar disleksiju vidējās izglītības posmā – vispārējā vai profesionālajā – nesaņem nekādu palīdzību, lai gan pēc OECD datiem specifiski mācīšanās traucējumi ir speciālo vajadzību vislielākā grupa, kas turpina saņemt pedagoģisko un IKT atbalstu ne tikai vidusskolās, bet arī augstskolās, visprestižākās ieskaitot.
Toreizējais izglītības ministrs K. Šadurskis nekādus pārkāpumus M. Reigases un citu IZM un VISC ierēdņu darbā nesaskatīja, un nekādā veidā nevērsās pret viņiem.
Tāpat pārsteidzoša ir Latvijas tiesas nespēja un/vai izvēle nesaskatīt klaju cilvēka tiesību ignorēšanu un nekvalitatīva tiesiskā regulējuma akceptēšana, lai tikai ļautu ierēdņiem saglabāt sistēmas status quo. Ierēdņi un speciālisti, kas piedāvā skolēniem pilnīgi neefektīvu surogātu pētnieciski pierādītas palīdzības vietā, tiesa, kas nespēja saskatīt neloģiskumu regulējumā un ierēdņu manipulācijas un melus. Un tā Latvijas skolēni ar disleksiju dzīvo akmens laikmetā un labāk klusē par savām vajadzībām, nekā konfrontējas ar derdzīgo valsts pretspiedienu.
