Koķetēšana ar disleksiju – spējīgos ignorējam
Šādi par kādu meiteni vienā no saviem projektiem stāstījām kā par piemēru, kas notiek ar spējīgiem skolēniem ar disleksiju Latvijā 2016. gadā.
Anna ir gudra, apķērīga, mākslinieciski noskaņota 15 gadus veca meitene. Iespējams, ka viņas disleksija tika identificēta tieši tāpēc, ka viņa ir tik spējīga, jo Annas lasīšanas grūtības ļoti kontrastēja ar viņas augstajām kopējām spējām un pilnīgi adekvāto uzvedību un kopumā ļoti patīkamo personību.
Sākumskolā Anna nespēja tekoši lasīt, pieļāva daudz vairāk pareizrakstības kļūdu nekā viņas klasesbiedri. Sākumskolā un vidējā posma pirmajās klasēs Annai patika priekšmeti, kas vai nu bija praktiski, vai kuros varēja savas zināšanas demonstrēt mutiski – mājturība, vizuālā māksla un sociālās zinības.
Annas skola neizstrādāja Annai Individuālo izglītības plānu (IIP) pēc tam, kad meitenei otrajā klasē tika noteikta disleksija. Annas skolotāji bija ļoti iejūtīgi, vienmēr veltīja Annai papildu laiku plašākiem paskaidrojumiem, ja tas bija nepieciešams. Sākumskolā Anna apmeklēja logopēdijas nodarbības. Mājās Annas mamma lasīja meitenei priekšā mācību grāmatas, lai viņa varētu kārtīgi saprast mācību vielu vai mājas darbu uzdevumus.
Vienu gadu Anna tika ievietota speciālajā programmā skolēniem ar mācīšanās traucējumiem, kas bija licencēta viņas skolā. Arī tur neviens neveltīja papildu pūles ar/ap IIP, lai patiesi uzlabotu meitenes vājo lasīt un rakstīt prasmi. Pēc kāda laika Anna un viņas vecāki uzstāja, ka Annai šī klase ir jāpamet, jo tajā bija skolēni ar vispārējiem mācīšanās traucējumiem, kam grūtības sagādāja visas mācību vielas apguve, kā arī nopietnas uzvedības problēmas. Mācību temps un veids klasē nebija Annai piemērots un produktīvs. Viss notika lēnāk, Anna jutās garlaikota, bet ar viņas vājo lasītprasmi latviešu un angļu valodā neviens nestrādāja. Anna jutās degradēta šajā klasē. Ne meiteni, ne viņas vecākus neapmierināja izglītības kvalitāte un atmosfēra šajā klase. Kad Anna atteicās mācīties speciālajā klasē, skolas administrācija piedraudēja meitenei, ka skola viņai vairs nekādu citu atbalstu viņas disleksijas dēļ nesniegs.
Kopš speciālās klases pamešanas Anna nav saņēmusi ne papildu apmācību, ne kompensējošas metodes, ne atļauju izmantot IKT.
Nākamajā gadā Anna uzsāks mācīties vidusskolā. Jautājums joprojām ir aktuāls – vai arī vidusskola turpinās ignorēt Annas disleksiju tikai tāpēc, ka viņa ir gudra, sabiedriska un patīkama?
- gadā zināmas šī stāsta beigas. Nē, nekādu palīdzību Anna savas disleksijas dēļ vidusskolā nesaņēma. Tomēr Annas stāsts ir nosacīti laimīgs, jo viņa ar savām lasīšanas un rakstīšanas grūtībām kaut kā sadzīvoja, 11. klasē pat gadu mācoties skolēnu apmaiņas programmā franču valodā. Pašlaik Anna studē Latvijas augstskolā.
Secinājums – Anna pārstāv to skolēnu grupu mūsu valstī, kuru disleksija tiek ignorēta, jo viņi neatbilst vietējai izpratnei par disleksiju, un kuriem speciālo klašu izglītības piedāvājums nozīmē degradāciju, ne prasmju uzlabošanos. Tātad – jo tālāk no speciālajām skolām un klasēm, jo labāk, jo tās neko neatrisina, tikai piespiež jauno, spējīgo cilvēku būt mazāku iespēju un mazāku prasību vidē.
