Pedagoģiskā intervence skolēniem ar lasīšanas traucējumiem zviedru vidusskolās

Zviedrija ir viena no tām valstīm, kur ir ļoti attīstīta izpratne par disleksiju, kā arī atbalsta sistēma skolēniem ar jebkāda veida lasīšanas traucējumiem. Zviedrijā, tāpat kā Dānijā un Norvēģijā regulāri tiek veikts skolēnu lasītprasmes monitorings, rūpīgi izstrādāti disleksijas noteikšanas testi, izveidota laba izlīdzinošā lasītapmācības metodika skolēniem ar disleksiju, plaši pieejams un izmantots IKT un asistīvo tehnoloģiju klāsts, audio mācību grāmatas, kas paredzēts visām izglītības pakāpēm, ieskaitot augstāko izglītību.

Viena no problēmām skolēniem ar visa veida lasīšanas traucējumiem ir pāreja no viena izglītības līmeņa uz nākamo. Zviedrijas jaunieši, iestājoties vidusskolā, var izvēlēties neinformēt savu jauno skolu par to, ka viņiem ir disleksija vai jebkādi citi lasīšanas traucējumi. Ja pats skolēns to nedara, skolas administrācija šādu informāciju iegūt nevar.

Tāpēc visas vidējās izglītības mācību iestādes (ģimnāzijas, arodskolas utt.) saviem jaunuzņemtajiem skolēniem liek izpildīt lasīšanas un matemātisko prasmju skrīninga testus, lai noteiktu, kuru skolēnu akadēmiskās prasmes nav pietiekami labas.

Lasīšanas skrīninga testā jauniešu lasīšanas prasmi novērtē atbilstoši septiņiem līmeņiem: 7. līmenis ir visaugstākais un 1. līmenis – viszemākais. Skolēniem, kuru lasītprasmes rezultāti atbilst 1. un 2. līmenim, tiek piedāvāta viena papildu stunda nedēļā gan zviedru, gan angļu valodā pie šo priekšmetu skolotājiem. Šādas pedagoģiskās intervences pamatojums ir tāds, ka skolēniem ar disleksiju ir grūti automatizēt ne tikai lasīšanu, bet arī citas valodas prasmes – gramatiku un pareizrakstību (ortogrāfiju). Tādējādi papildu stunda abu svarīgāko valodu priekšmetos sniedz skolēniem iespēju vairāk un intensīvāk mācīties un atkārtot to mācību vielas apjomu, ko viņu klasesbiedri var automatizēt regulāro stundu laikā. Tas ļauj skolēniem ar disleksiju pastāvīgi tuvināties vecuma normai šo mācību priekšmetu apguvē, neļaujot padziļināties plaisai starp viņu un vienaudžu prasmju līmeni. Šāda papildu mācību stunda ir ļoti svarīga svešvalodas (angļu) apguvē, jo skolēnu ar disleksiju vājās fonoloģiskās prasmes un fonoloģiskā atmiņa apgrūtina svešvalodu apguvi skolas vidē (ikdienas valodas lietojumā tā notiek daudz vieglāk un efektīvāk).

Skolas administrācija par šo divu papildstundu iespēju informē skolēnu un viņa vecākus mācību gada sākumā. Vecākiem ir jāparaksta līgums ar skolu par to, ka viņu bērns regulāri apmeklēs šīs papildstundas. Vecāki un skolēns var izvēlēties skolas piedāvājumu nepieņemt, bet tad viņi tiek informēti par iespējamajām sekām. Minimālais zviedru un angļu valodas papildstundu apmeklējuma ilgums ir viens semestris. Ja skolēna rezultāti šajā laikā uzlabojas, viņam nākamajā semestrī uz papildstundām vairs nav jādodas.

Ja zviedru un angļu valodas skolotāji ievēro, ka skolēna lasīšanas prasmes skrīninga testā ir bijušas 3. un 4. līmenī, bet viņa sniegums klasē ir vājš, skolotāji var ierosināt piešķirt papildu zviedru vai angļu valodas stundu arī šim skolēnam. Šāda situācija var izveidoties, jo tikai skolēna darbības klasē parāda viņa patieso lasīt un rakstītprasmes līmeni.

Tas pats attiecas uz matemātikas apguvi – ja skolēna sniegums matemātikas skrīninga testā ir vājš, viņam piedāvā vienu papildu matemātikas stundu nedēļā pie sava matemātikas skolotāja.

Zviedrijas vidusskolās papildu regulārai un agrīnai pedagoģiskai intervencei skolēniem ar lasīšanas traucējumiem plaši ir pieejamas IKT un asistīvās tehnoloģijas, audio un digitālās mācību grāmatas, kas palīdz kompensēt slikto lasīt un rakstītprasmi.

Dažās valstīs lēmums par to, vai skolēnam pienākas darba pielāgojumi augstas likmes eksāmenos, balstās diferenciāldiagnostikā par kādu speciālu vajadzību vai pat atsevišķu mācību sasniegumu testēšanu. Zviedrijā šie lēmumi tiek pieņemti, balstoties pedagoģiskajā intervencē un pielāgojumos, ko skolēns saņem un izmanto ikdienas mācību darbā (kā arī balstoties skrīninga testos un pedagogu novērojumos).

Vairumam skolēnu lasīšanas grūtības tiek noteiktas ar skrīninga testiem skolās, un tikai salīdzinoši neliela skolēnu daļa izvēlas pilnu diferenciāldiagnostiku valsts pedagoģiski psiholoģiskajos centros. Dažkārt vecāki izvēlas šo “ārējo” diagnostiku, jo uzskata, ka tādējādi viņu bērni ātrāk saņems papildu pakalpojumus skolā, taču faktiski skolas un centru diagnosticētie skolēni ar lasīšanas traucējumiem saņem pilnīgi vienādu skolas atbalstu un pakalpojumus.

Secinājumi ir vairāki. Pirmkārt, Latvijā nav izveidots tāds mācību materiālu nodrošinājums, kas kompensē vāju lasītprasmi – audio mācību grāmatas, tāpēc efektīva disleksijas kompensēšana pat nav iespējama. Otrkārt, Latvijā netiek pieļauta IKT izmantošana, kas var kompensēt vāju rakstītprasmi un, treškārt, sistēma ir apstājusies pie disleksijas testu nodošanas dažu speciālistu privātpraksēs, nevis ieviesusi tos kā masveida/100% skrīningu, lai maksimāli ātri uzlabotu lasīt un rakstīt prasmi maksimāli daudziem skolēniem.