7. nodarbība: Disleksijas noteikšana pedagoģiski
Disleksijas noteikšana pedagoģiski ir visprecīzākais disleksijas un disgrāfijas noteikšanas veids, jo katra skolēna patiesā spēja lasīt un rakstīt parādās tikai darbībā, skolēnam funkcionējot klasē. Divas galvenās pazīmes, kas ir redzamas katram skolotājam, kas māca bērnam lasīt, ir 1) nespēja lasīt vecumam atbilstošā līmenī un 2) nespēja šo prasmi uzlabot, tiekot kvalitatīvi mācītam. Būtu ļoti svarīgi, lai katrs skolotājs to saprastu, ka tas, ko viņš redz katru dienu klasē, arī ir galīgā patiesība par skolēnu un viņa spēju apgūt lasīt un rakstīt prasmi.
Daudzās attīstītās valstīs, piem., Norvēģijā un Zviedrijā, disleksiju nosaka divos paralēlos veidos – klīniski (ar testu palīdzību) un pedagoģiski, skolotājam vērojot skolēna sniegumu klasē un salīdzinot to ar klasesbiedru izaugsmi konkrētajā prasmē un/vai lasīšanas/rakstīšanas prasmju normām, kas ir pieejamas katram skolotājam. Zviedrijā, kurā pastāv ļoti attīstīti valodas un lasīšanas testi, lielāko daļu skolēnu ar disleksiju identificē priekšmetu skolotāji. Viņu vērojumi par skolēnu iegūst tādu pašu leģitīmu spēku kā klīniski noteiktās diagnozes, padarot skolēnam pieejamu milzu papildu IKT nodrošinājumu un papildu stundas galvenajos mācību priekšmetos – zviedru un angļu valodā. Zviedrijā skolēniem nav “oficiālas” diagnozes, bet ir kvalitatīvs, efektīvs atbalsts. Kamēr Latvijā ir otrādi – daudz formālu testēšanas barjeru, kurām skolēniem jāpārlec, lai pēc tam nesaņemtu pilnīgi neko vai pāris neefektīvu un nezinātnisku atbalsta pasākumu.
