Zems pašnovērtējums un atkārtota mācību gada briesmīgās sekas
Šajā nodarbībā izmantosim materiālu, kuru Latvijas Disleksijas biedrība sagatavoja Erasmus+ projektā Boosting School Engagement of Students with Learning Disabilties (projekta Nr. 2019-1-LV01-KA201-060426).
Mēs nerunātu par disleksiju un citiem SMT, ja šie traucējumi nelabvēlīgi neietekmētu tos skolēnus, kuriem tie ir. Visbiežākā SMT ietekme uz cilvēka personību ir zems pašvērtējums un zema pašapziņa. Skolēniem ar SMT tas rodas no izpratnes, ka pat ar lielāku darbu un pūlēm kā viņu vienaudžiem, viņi ļoti bieži nevar sasniegt tos pašus rezultātus vai ka viņu mācību sasniegumi ir nesamērīgi zemi ieguldītajam laikam un pūlēm.
Vēl viens iemesls zemai pašapziņai ir nepārtraukts stress un kauns par iespējamo neveiksmi – nespēja izdarīt lietas, kas citiem ir vienkāršas un dabiskas, – nespējot lasīt, rakstīt vai veikt matemātiskas darbības tik raiti un precīzi, kā to spēj citi. Skolas uzdevumi vienmēr prasīs vairāk laika un radīs lielāku stresu nekā klasesbiedriem. Tāpēc mūsdienās kvalitatīva izglītība māca skolēniem ar SMT arī noturību, izpratni par sevi un savu mācīšanās veidu un interešu aizstāvības prasmes (angliski – advocacy), lai viņi varētu būt pozitīvāki un informētāki par savām mācīšanās īpatnībām, kā arī paši spētu iestāties par savu izglītības ieguves un apguves veidu.
Līdzās zemam pašvērtējumam, no kura cieš vairums skolēnu ar SMT, nākamais riska faktors, kas apdraud skolēnus, ir zemi mācību sasniegumi, nesekmība un atstāšana uz otru gadu. Atstāšana uz otru gadu vēl joprojām tiek izmantota daudzās valstīs, arī Latvijā, lai gan pētījumi liecina, ka ar katru papildu gadu, ko skolēns pavada skolā, samazinās viņa iespējas jebkad iegūt vidējo izglītību (Jimerson. S. R un Kaufman A.M., 2003). Metapētījumā, kas salīdzina rezultātus, kādi ir nesekmīgu skolēnu atstāšanai uz otru gadu un nesekmīgu skolēnu pārcelšanu uz nākamo klasi, kas veikts Amerikas Savienotajās Valstīs, secināts, ka atstāšana uz otru gadu ilgtermiņā neko neuzlabo: “…daudzie pētījumi pierāda, ka tie studenti, kuriem ir zemas akadēmiskās pamatprasmes, bet kas tomēr tiek pārcelti uz nākamo klasi, uzrāda labākas sekmes valodā un lasīšanā. (..) Kopumā rezultāti, kas iegūti, analizējot gandrīz 700 skolēnu sekmes vairāk nekā 80 pētījumos 75 gadu laikā, neuzrāda to, ka atstāšana uz otru gadu kā agrīnas intervences veids veicinātu mācību sasniegumu uzlabošanos ” (Jimerson. S. R un Kaufman A.M., 2003, 625).
Papildu akadēmiskajiem ieguvumiem, kas ātri izgaist, atstāšana uz otru gadu nes sevī milzīgu stigmu skolēniem un viņu ģimenēm – kaunu, kas skar ne tikai skolēnu, viņam esot skolā, bet visu viņa dzīvi. Ironiski, ka otrais gads kā veids, lai kaut ko uzlabotu, lai it kā “sakorektētu”, “salabotu” skolēnu, ļoti bieži rada tieši pretējo – tas ļoti bieži veicina skolēnu atbiršanu no skolas. (Jimerson. S. R un Kaufman A.M., 2003, 632). Trešais negatīvais rezultāts ir izmaksas skolēnam, viņa ģimenei un sabiedrībai, jo par viņa izglītošanu tiek samaksāts 1/9 vai 1/12 vairāk nekā par viņa vienaudžu skološanu. Tajā pašā laikā nekāda ieguvuma no šī papildu gada, kas pavadīts tajā pašā klasē, nav.
Atstāšana uz otru gadu ir ļoti kaitīga skolēniem arī emocionāli. Pētījumā, ko 1987. gadā veica amerikāņu zinātnieki Jamamoto un Bīrnes, 6. klases skolēni, kas bija atstāti uz otru gadu, šo faktu minēja kā trešo savas dzīves visbriesmīgāko notikumu pēc vecāku nāves un redzes zaudēšanas. Savukārt tā pati vecuma grupa pētījumā 2001. gadā atstāšanu uz otru gadu “vērtēja kā pašu briesmīgāko dzīves notikumu”. (Jimerson. S. R un Kaufman A.M., 2003, p. 627)
Diemžēl atstāšana uz otru gadu tiek plaši izmantota Latvijā, vispār neanalizējot, vai tā rada kaut kādas pozitīvas pārmaiņas skolēna sekmēs, un pilnīgi nekad neanalizējot to, ko tas nozīmē viņam psiholoģiski. Latvijas izglītības sistēma pati turpina stigmatizēt un traumatizēt skolēnus, kuriem jau sākotnēji ir ļoti liela ievainojamība (angliski – vulnerability), ignorējot viņu vajadzību pēc papildu pedagoģiska atbalsta un efektīviem IKT pielāgojumiem.
Tieši speciālās skolas un speciālās klases ir čempiones skolēnu atstāšanā uz otru gadu – par to liecina gan statistika, gan nozares speciālistu izpratne un uzskati. Mēs no Latvijas Disleksijas biedrības vairākkārt esam runājuši ar psihologiem, kas uzskata, ka ja jau skolēns nelasa/lasa ļoti slikti, tad “viņam nākamajā klasē nav, ko darīt”. Tieši to pašu – ka tieši skolas logopēdi un psihologi pamato atstāšanu uz otru gadu kā metodi lasīt un rakstītprasmes uzlabošanai – mums apgalvo arī vecāki, kas konsultējas ar biedrību.
Tas, ka skolēnu ar disleksiju un citiem SMT atstāšana uz otru gadu ir ne tikai nežēlīga, bet arī pilnīgi neefektīva, pierāda arī logopēdiskās sākumskolas “Valodiņa” prakse, kurā skolēni ar disleksiju tika turēti pirmajā klasē divus, trīs un pat četrus gadus – ja jau pat šī skola, kurā skaitījās strādājam kompetentākie logopēdi ar 4-5 logopēdijas stundām nedēļā nespēja divos gados vienā klasē uzlabot skolēna lasītprasmi līdz vecuma normai, no kurienes gan radās pārliecība, ka viņi to spēs trešajā vai ceturtajā gadā? Neskatoties uz to, ka skola to nespēja, vainots un pazemots vienmēr tika skolēns un viņa vecāki. “Valodiņas” mums zināmais nežēlīgākais noziegums pret skolēnu ar disleksiju ir viņa turēšana pirmajā klasē četrus gadus. Ejot skolas trešajā klasē, jau būdams13-gadīgs pusaudzis pirmziemnieku vidū, puisis jutās pilnīgi neiederīgs skolā. Pēc aiziešanas no “Valodiņas” viņš turpināja mācīties parastajā skolā citā pilsētā, tad vakarskolā, kur 9. klasi pabeidza 21 gada vecumā. Vidējo izglītību viņš pat nemēģināja iegūt, jo ar skolu saistītās traumas bija pārāk smagas un bija zaudēts pārāk daudz laika.
Ar šīm neatgriezeniski sagrautajām dzīvēm mēs gribam pateikt vecākiem, kuru bērniem ir kāds SMT, – nekad nepiekrist atkārtotam mācību gadam kā veidam uzlabot bērna lasīt un/vai rakstīt prasmi: kā rāda pētījumi un piemēri no dzīves, otrais gads vienā un tajā pašā klasē ir slinku un nekompetentu skolu izvēle, kas visdrīzāk tikai pasliktinās, ne uzlabos, jūsu bērna mācību sasniegumus un psiholoģisko stāvokli.
