1. nodarbība: Disleksijas vēsture
Disleksija kā cilvēku funkcionēšanas un mācīšanās īpatnība tika apzināta 19. gadsimta beigās, kad arī bija pirmie mēģinājumi palīdzēt cilvēkiem ar lasīšanas grūtībām. Pirmo reizi vārdu ‘disleksija’ izmantoja vācu oftalmologs Berlins, raksturojot pacientus, kuriem dažādu smadzeņu slimību dēļ bija grūtības lasīt. Tātad sākotnēji termins ‘disleksija’ tika lietots, lai apzīmētu kādas slimības blakni. Berlins uzskatīja, ka disleksija ir afāzijas (angliski – aphasia) paveids. Toreiz disleksiju saistīja ar galvas smadzeņu traumām un slimībām kā iegūtu problēmu pieaugušiem cilvēkiem, kas pazaudējis reiz esošu spēju lasīt. (Ed. Henry, 1999)
Pirmais, kas aprakstīja disleksiju bērnam, bija neirologs Ādolfs Kusmals (Adolf Kussmaul). Pie viņa vērsās kāds britu jaunietis, kurš nespēja iemācīties lasīt un rakstīt, lai arī bija acīmredzami gudrs, apķērīgs, līderis savu vienaudžu vidū visā, izņemot lasīšanu un rakstīšanu. Kusmals šo stāvokli nosauca par vārdu aklumu.
Jāteic, ka tas ir bijis ļoti veiksmīgs disleksijas apzīmējums, jo tas labi parāda gan disleksijas specifiku – nespēju ātri vai vispār atpazīt drukātu vārdu, nošķirot to no sensora redzes zuduma. Šo terminu joprojām izmanto skandināvu valodās – dāņu, zviedru, norvēģu, jo tas vienkāršā veidā ļoti precīzi apraksta problēmu.
-
- gadā vācu acu ārsts Rūdolfs Berlins (Rudolf Berlin) aprakstīja šo stāvokli kā “disleksiju”. Kopš tā laika šis termins tiek izmantots, lai runātu par lasīšanas grūtībām, kas nav saistītas ar cilvēka sensoriem traucējumiem, valodas sistēmas attīstību (angliski – specific language impairement) un garīgo atpalicību.
- gadā amerikāņu neirologs Semjuels Ortons (Samuel Orton) nāca klajā ar teoriju par to, kā rodas lasīšanas grūtības. Strādājot ar pieaugušiem pacientiem, Ortons atklāja, ka daļai no viņiem ir tie paši simptomi, kas Kusmala aprakstītajam britu zēnam.
Ortona izstrādātās un pētījumos balstītās pieejas tiek izmantotas joprojām. Šajā laikā zinātnieki atklāja vairākus mācīšanās traucējumus līdzās disleksijai, bet plašāk šie atklājumi tika atzīti, kad 1939. gadā Alfrēds Strauss (Alfred Strauss) un Heincs Verners (Heinz Werner) publicēja savu pētījumu par skolēniem ar dažādiem mācīšanās traucējumiem. Viņu darbā ir aprakstīti dažādi mācīšanās traucējumu veidi un nepieciešamība izvērtēt katra skolēna individuālās mācīšanās vajadzības.
Līdz 20. gs. vidum disleksija bija medicīnas atbildība, bet tad tās izpēte un mazināšana tika nodota pedagoģijai. Kopš tā laika ir izstrādātas daudzas metodes, lai mazinātu un kompensētu disleksiju.
Disleksija kopā ar disgrāfiju un diskalkuliju veido specifiskus mācīšanās traucējumus (tālāk tekstā – SMT), kas ir lielākā speciālo vajadzību grupa valstīs, kurās šie traucējumi tiek kompetenti atpazīti un diagnosticēti.
