4. nodarbība Tiesiskais regulējums un prakse Latvijā
Latvijā ļoti liels skaits skolēnu ar disleksiju un disgrāfiju nesaņem nekādu papildu palīdzību savā izglītošanās laikā, jo tiesiskais regulējums nenosaka to, ka katram skolēnam, kuram ir disleksija, lasīšanas traucējumi vai jebkura cita speciālā vajadzība, valstij obligāti ir jānodrošina skolēnam nepieciešamā pedagoģiskā palīdzība. Vispārējās izglītības likuma 53. pants „Izglītojamo ar speciālām vajadzībām uzņemšana vispārējās izglītības programmās” nosaka, ka:
(1) Izglītojamos ar speciālām vajadzībām var uzņemt vispārējās izglītības programmās. Prasības, kādas izvirzāmas vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās vispārējās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām, nosaka Ministru kabinets.
(2) Atbilstošu atbalsta pasākumu pieejamību izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām, kuri uzņemti vispārējās izglītības programmā, nodrošina izglītības iestāde. Izglītības iestāde katram uzņemtam izglītojamajam ar speciālām vajadzībām izstrādā individuālu izglītības programmas apguves plānu.
Tas nozīmē, ka tas, vai skola sniegs skolēnam vajadzīgo izglītības pakalpojumu, ir atkarīgs nevis no skolēna tiesībām šo pakalpojumu saņemt, bet gan 1) no tā, vai skola vispār izvēlēsies viņu uzņemt un/vai 2) no tā, vai skola sarūpēs to nodrošinājumu, ko nosaka MK noteikumi Nr. 556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām” un 3) arī šajos noteikumos iekļautie atbalsta pasākumi, izņemot personālā datora lietošanu un papildu laiku, ir nebūtiski un neefektīvi. “Iespēja izmantot atgādnes” ir ļoti mazefektīva, jo nevienu ātru/automatizētu rakstīšanas procesu nav iespējams veikt, nemitīgi katra vārda pareizrakstību pārbaudot arējos resursos, un ko nozīmē “Verbālās informācijas papildināšana ar vizuālo informāciju” nav ne īsti saprotams, ne praksē realizējams ieteikums. Toties audio vai multimediju mācību grāmatas vispār pat nav minētas, lai gan iespēja klausīties mācību saturu, nevis to apgūt lasot, ir vienīgais vājas lasītprasmes kompensēšanas veids. Turklāt – pat ja audio mācību grāmatas būtu nosauktas, kā tas ir izdarīts mācīšanās traucējumu sadaļā, tās tāpat nav pieejamas, jo Latvijā tās valsts līmenī netiek veidotas; tās vispār neeksistē.
IKT nodrošinājuma ieteikums “Dators, t. sk. personīgā ierīce, ar programmnodrošinājumu, t. sk. teksta labošanas rīkiem un balss sintezatoru” ir ļoti maldinošs, jo, ja valstī nepastāv digitālie eksāmenu darbi, kas pieļauj šo pašu asistīvo tehnoloģiju izmantošanu 9. klases un centralizētajos eksāmenos, tad tas ir negodīgi un diskriminējoši pret skolēniem, kas tās ir lietojuši ikdienas mācību darbā. Līdz šim IZM datoru eksāmenos skolēniem ar disleksiju atļauj izmantot tikai ka rakstāmmašīnu, ļaujot izmantot nevis MS Word programmu ar teksta labošanas rīkiem un balss sintezatoru, bet liekot izmantot Notepad, kas neatbalsta teksta labošanas rīkus. Te arī klaji parādās valsts sistēmiskā vardarbība un vienaldzība pret skolēniem ar disleksiju, liekot viņiem izmantot tehnoloģijas, kuras it kā ir kaut kas, bet tomēr nav nekas. No šīs sistēmas vienaldzības un vardarbības arī rodas vajadzība “meklēt slimības”, lai dabūtu atbrīvojumu no eksāmeniem, jo Latvijas skolēniem ar lasīšanas traucējumiem joprojām nav godīga, nediskriminējoša veida pierādīt savas zināšanas, netiekot sodītiem un pazemotiem par savu disleksiju.
Savukārt valodas traucējumu speciālā programma ir ļoti vispārīga un preskriptīva (iepriekš izveidota) – tajā ir iekļautas vairāk nekā 19 dažādas diagnozes, līdz ar to tās nav un nevar būt efektīvas visiem skolēniem. Piemēram, nav iespējams vieniem un tiem pašiem speciālistiem ar vienām un tām pašām metodēm mācīt skolēnu, kuram ir disleksija un runas traucējumi. Šāds preskriptīvu programmu lietojums padara neiespējamu reālu un kvalitatīvu pedagoģisko palīdzību.
Savukārt likuma panta punkts (2) nosaka to, ka skola, integrējot (vai vienkārši atzīstot tur jau de facto esošu) skolēnu ar speciālām vajadzībām, izstrādā viņam „individuālu izglītības programmas apguves plānu”, kuram neseko nekāds papildu finansējums, jo tas tiek piešķirts tikai speciālajām skolām un licencētām speciālajām programmām. Bet neviens „individuāls izglītības programmas apguves plāns” nav iespējams bez papildu resursiem. Tādi papildu resursi ir vajadzīgi IKT nodrošināšanai un skolotāju papildu laika apmaksai, jo katram skolēnam ar disleksiju ir vajadzīga papildu apmācība – gan lasīt un rakstīt prasmes, gan citu priekšmetu apguvei. Šis Vispārējās izglītības likuma pants ir klaji diskriminējošs, jo pieļauj nevienlīdzīgu attieksmi pret skolēniem ar identiskām speciālajām vajadzībām. Tāpat likums nenosaka universālumu un pēctecību izglītības pakalpojuma saņemšanā, nodrošinot to, ka skolēnam vajadzīgā pedagoģiskā palīdzība „sekos” viņam uz jebkuru skolu un jebkurā izglītības pakāpē, ne tikai tajās skolās, kur ir licencēta speciālā valodas programma vai skolās, kas izvēlas ievērot MK Noteikumus Nr. 556.
