3. nodarbība: Disleksijas izplatība
Tā kā disleksija, tāpat kā citi specifiski mācīšanās traucējumi, ir slēpta speciālā vajadzība – tā nav fiziska invaliditāte vai izmērāms sensors traucējums kā, piemēram, redzes vai dzirdes vājums, – un postpadomju pedagoģijās tā joprojām tiek saistīta ar garīgo atpalicību vai vismaz pazeminātu intelektu, tad šajās valstīs, Latviju ieskaitot, nav ticamu disleksijas noteikšanas veidu, un līdz ar to nav datu par cilvēku ar disleksiju skaitu. To mēs redzam arī šajā projektā, kur Ziemeļmaķedonijas vienīgie dati par disleksiju ir viņu Disleksijas biedrības Einšteins veiktās aplēses.
Latvijā nav ticamu datu par skolēniem ar disleksiju, līdz ar to arī par cilvēkiem ar disleksiju iedzīvotāju populācijā kopumā. Valsts izglītības un satura centra (VISC) 2008. gadā norādītos 108 skolēnus ar disleksiju Latvijā jeb 0,05% no skolēnu skaita nevar uzskatīt par nopietni uztveramiem datiem, bet tikai par pierādījumu tam, cik neefektīva un falsificēta ir disleksijas identifikācija Latvijā.
Lielbritānijas Disleksijas biedrība lēš, ka Rietumu pasaulē disleksija ir 10% – 15% iedzīvotāju (BDA, 2020). Savukārt Starptautiskā Disleksijas asociācija pieļauj, ka tie ir 15 – 20% iedzīvotāju, kas cieš no šī traucējuma (IDA, 2020).
Tā kā disleksijas smaguma pakāpes var būt dažādas – no vieglas līdz ļoti smagai, pat līdz stāvoklim, kad cilvēks vispār nespēj lasīt, tad disleksiju daudzās valstīs par speciālo vajadzību atzīst tikai tās smagākajos gadījumos. Te ieskats, cik daudz skolēnu ar disleksiju tiek oficiāli identificēti – vai ignorēti! – sešās Eiropas Savienības valstīs: trīs bijušajās padomju bloka valstīs Latvijā, Čehijā, Slovēnijā un trīs Eiropas dienvidu valstīs Itālijā, Spānijā un Portugālē.
- attēls. Disleksijas izplatība.
(No “Kāpēc videospēles skolā ir varīgas skolēniem ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem?” https://l.linklyhq.com/l/16eEc )

