7. nodarbība: Lasīt un rakstīt prasmes kompensācija
Vājas lasīt un rakstīt prasmes kompensēšana ar asistīvajām tehnoloģijām/IKT ir otrs būtiskais komponents kvalitatīvā izglītībā skolēniem ar disleksiju. Skolēniem vidējā izglītības posmā un terciārajā izglītībā dominēs kompensēšana, nevis izlīdzinoša lasītapmācība un papildu apmācība galvenajos mācību priekšmetos (dzimtajā valodā, angļu valodā un matemātikā).
Pasaules attīstītajās valstīs asistīvo tehnoloģiju izmantošanai ir jau vairākas desmitgades ilga vēsture; tās tiek izmantotas ne tikai ikdienas mācību procesā, bet arī eksāmenos.
Latvijas nozares speciālisti un IZM ierēdņi vienmēr ir ieņēmuši ļoti noliedzošu nostāju pret asistīvajām tehnoloģijām un individuālā IKT izmantošanu. Latvijas Disleksijas biedrība kopš 2007. gada ir mēģinājusi iekļaut tās skolēnu ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem speciālās izglītības nodrošinājumā un izmantošanā mācību procesā un eksāmenos. Šis noliegums pat nekā nav ticis argumentēts, bet pretestība vienmēr ir bijusi nepārvarama, lai tiktu sniegti arī kādi citu valstu fakti un pētījumi. No vienas puses, tā ir bijusi gan IZM/VISC vēlme nedarīt neko, ko var nedarīt, un kā argumentāciju tam izvēlēties pirmo ieganstu pateikt nē, lai arī cik zinātniski nepamatots un skolēnus diskriminējošs tas būtu. No otras puses – arī nozares speciālisti nekad nav virzījuši IKT izmantošanu, jo viņiem nav bijis vēlmes patiesi aizstāvēt skolēnu ar disleksiju intereses, un vienmēr ir bijis svarīgāk izmantot finansējumu kaut ko “papētīt”, nevis nodrošināt skolēniem reālu palīdzību, ieliekot viņu rokās ierīces un programmatūru. Šī atpalikusī pieeja ir tikusi pamatota arī ar RSU pasniedzējas A. Vabales formulēto aizbildinājumu, “..viņiem (domāti skolēniem ar lasīšanas traucējumiem) jau vispirms jāiemācās lasīt un rakstīt, pirms dot viņiem datorus..”. Tieši šādu pašu argumentāciju izmantoja un turpina izmantot arī IZM/VISC ierēdņi.
Droši vien arī Latvijas skolotāji ir dzirdējuši šos nepatiesos un vājos argumentus, kāpēc mūsu skolās nav pieejamas IKT un kāpēc skolēni ar disleksiju nedrīkst izmantot pat savas ierīces. Cerams, ka šī attieksme mainīsies, jo skolotājiem un skolu vadītājiem ir pieejama arī pētnieciski pamatota informācija par citu valstu labo praksi un nebūtu sevi jāierobežo ar nekompetentu un/vai korumpētu speciālistu un ierēdņu uzspiestiem viedokļiem un tiesisko regulējumu.
